akar, braucot mājās trolejbusā un caur telefonu ”pārlapojot” facebook jaunumus (parasti gan lasu grāmatu vai žurnālu, bet šoreiz soma bija tukša), pamanīju vienu paziņas ieteiktu rakstu. Ne vienmēr visu tiešām izlasu, jo tad no telefona atiet nebūtu iespējams, bet šis uzrunāja (laikam jau virsraksts nostrādāja). Izlasīju, no sākuma līdz beigām. Raksts bija tik ļoti… patiess, emocionāls, dziļš, atklāts, tiešs. Aizķēra. Pilnā nopietnībā. Pāršēroju, jo kaut ko tik labu (un, manuprāt, vērtīgu, nebiju lasījusi sen), kam sekoja daudzu draugu share. Laikam jau raksts aizķēra ne tikai mani.
Ļoti iesaku šīs vientuļā tēva piezīmes izlasīt ikvienam tēvam, arī mammai, ikvienam, kuram ikdienā ir blakus mazs, priecīgs, bezrūpīgs, pasauli izzināt kārs cilvēciņš. Mīļš, mīļojams, aplīļojams, sabučojams un apskaujams. Nevis nemitīgi rājams, raustāms, apsaukājams, pazemojams, ierobežojams…
Mazs fragments no raktsa:
“Būšu ass. Daudzi cilvēki redz, kā es komunicēju ar savu dēlu un slavē mani par to, kas es mīlu savu dēlu daudz vairāk kā citi tēvi mīl savus bērnus. Velns lai parauj! To es nesaprotu, un laikam nesapratīšu nekad! Mīlēt dēlu, audzināt viņu, spēlēties – tie ir uzdevumi, kuri pa spēkam ir ne tikai supertēviem. To var izdarīt jebkurš. Vienmēr un bez izņēmumiem. Manī nav nekā īpaša. Es esmu tēvs, kas mīl savu bērnu un izdarīs visu viņa labklājībai, drošībai un veselībai. Es drīzāk esmu gatavs saņemt sitienu pa seju, nekā pazemošu vai „nolikšu vietā” savu dēlu.
Esmu tālu no ideāla. Bet esmu pietiekami labs, lai ļautu savam dēlam saprast, ka jebkurās dzīves grūtības viņš var justies drošs. Kādēļ? Tādēļ, ka es apzinos, kādu ietekmi atstāj tēvs uz bērna dzīvi un viņa pārliecību par sevi . Es saprotu, ka visu, ko es jebkad izdarīšu vai teikšu savam dēlam, viņš uzsūks kā sūklis – vai tas būs slikts vai labs. Nesaprotu tikai vienu – kā to neapzinās citi tēvi?”