pancocon Office Professional Plus 2013 Key and Download URL will be send via Email within 8 hours. cheap office 2013 key buy cheap windows 10 key buy cheap office 2016 key Windows 10 Home Key Office Professional Key sale
Dec 07, 2012 | Post by: Zane No Comments

Kas ir valsts galvojuma sistēma izglītībā un kāpēc tā ir nepieciešama?

 

Nopietnas diskusijas par valsts galvojumu sistēmu obligātā mācību satura apguves nodrošināšanai aizsākās jau 2011. gadā, kad ar šo ideju nāca klajā Izglītības un Zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Pamatojums šai idejai ir Satversmes 112. pants, lai uz vienlīdzīgiem pamatiem dotu iespēju apgūt par obligāti noteikto pamatizglītību bez maksas. Ievērot pamatlikumā noteikto pieprasa arī Tiesībsarga biroja vadītājs Juris Jansons. Lai to varētu paveikt, IzM uzaicināja palīgā dažādu jomu ekspertus, kuru uzdevums ir izstrādāt pašu sistēmu un sadarbībā ar valsts pārvaldi veikt nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos. Šajā rakstā vēlos ieskicēt gan procesus, kas ierosināja šādu ideju, gan arī informēt par darba grupas paveikto uz šo brīdi.

Mazliet vēstures

Valsts savā pamatlikumā (Satversmē) ir noteikusi, ka pamatizglītība ir obligāta un iegūstama bez maksas. Valsts pienākums ir radīt apstākļus, lai šos nosacījumus ikviens Latvijas pilsonis spētu izpildīt. Turklāt, lai tas būtu iespējams uz vienlīdzības principiem, kad visiem tiek piedāvātas vienlīdzīgas starta pozīcijas. Nu jau 22 gadu garumā īsti šos principus nav iespējams realizēt, jo valsts nav spējusi sakārtot pamatinstrumentus un nav definēta skaidra shēma– kā šo likumu izpildīt.
Valsts finansējums sedz pedagogu algas un nodokļus, kā arī vienu nelielu daļu no mācību līdzekļiem. Finansējums mācību līdzekļiem ir niecīgs un nespēj nodrošināt obligātās pamatizglītības kursa pilnvērtīgu apguvi. Tam ir savi iemesli. Mācību grāmatu un darba burtnīcu izdošana un realizācija ir nodota komercuzņēmumu rokās. Komersants pēc definīcijas ir orientēts uz peļņas gūšanu. Tādēļ pilnīgi likumsakarīgi ik pa dažiem gadiem tiek mainīta daļa mācību grāmatu, neko būtiski neuzlabojot saturā. Nekā personīga– tikai bizness, taču kādam par to ir jāmaksā. Šajā gadījumā- vecākiem.
Te mēs nonākam pie nevienlīdzības. Skolnieka apgāde ar nepieciešamajām grāmatām un mācību līdzekļiem ir atkarīga no vecāka maciņa biezuma. It sevišķi krasa nevienlīdzība izpaudās, sākoties ekonomiskajai krīzei.
Taču mācību procesa nodrošināšana nesastāv tikai no pedagogu algām un mācību grāmatām. Arī pašas skolas ir jāuztur, ir jābūt atbilstošam inventāram(tāfelēm, soliem, krēsliem, tehnikai, citiem mācību līdzekļiem un inventāram). Šo daļu pamatā finansē pašvaldības, izmantojot daļu iedzīvotāju ienākuma nodokļa un budžeta sadali skolām veic izglītības pārvalde.
Te arī ir vesela rinda problēmu, jo ir skolas, kuru telpu uzturēšanas izmaksas ir nereāli lielas, salīdzinot ar skolnieku skaitu. Tādēļ pirms dažiem gadiem tika uzsākta skolu optimizāciju programma, kuras rezultātā krietnu daļu mazo lauku skolu likvidēja kā nerentablas. Jau šobrīd daudzi speciālisti atklāti runā, ka tā bija tuvredzība. Tolaik vienkāršāk bija pieņemt lēmumus skolas likvidēt, nekā rūpīgi padomāt par šo skolu rentablu izmantošanu. Atsevišķi labi piemēri Latvijā ir pierādījuši, ka arī ļoti attālas lauku skolas spēj pastāvēt, ja tiek pareizi izmantota to saimnieciskā kapacitāte. Te jāpiekrīt pašvaldību vadītāju viedoklim, ka valsts likumdošana stipri ierobežo pašvaldību iniciatīvu kaut ko lietas labā darīt. Bet tas jau ir cits stāsts par sistēmu kopumā.
Tāpat valstī nav skaidri nodefinēts kādā apmērā, ko un kas finansē izglītības sistēmā, lai tiktu pilnvērtīgi nodrošināta Satversmes 112. panta izpilde. Šāda precīza definīcija nav radīta visos šajos 22 gados. Tas ļāvis brīvi interpretēt milzum daudzos normatīvos aktus un starp pašvaldību un valsti ir izveidojusies saspīlēta atmosfēra. Šim jūklim vidū ir skolas, skolotāji, skolnieki un vecāki, kuri vēl jo mazāk izprot dažādas politiskās un juridiskās nianses un nesaprot, kāpēc katrā skolā ir cits nodrošinājuma un prasību līmenis, kāpēc katrā skolā ir citas izglītības kvalitātes prasības, kāpēc skolēna izglītošana ar katru gadu paliek dārgāka.
Protams, varētu minēt vēl milzum daudz citu nepilnību izglītības un valsts sistēmā kopumā, kā pamatojumu tam, kāpēc ir nepieciešams to sakārtot un kāpēc ir nepieciešama valsts galvojumu sistēma, bet šeit ir ieskicētas tikai dažas galvenās problēmas.

Kas lācītim vēderā?

Vai atceramies kāda polemika valdīja sabiedriskajā telpā, kad par Izglītības un Zinātnes ministru apstiprināja Robertu Ķīli? Sākot no asiem uzskatiem, ka Ķīlis sagraus izglītības sistēmu, līdz uzskatiem, ka šis ministrs beidzot sistēmu sakārtos. Kā jau vienmēr patiesība ir kaut kur pa vidu, it sevišķi, ja paskatās uz šiem apgalvojumiem no dažādiem rakursiem. Ja spējam objektīvi ieraudzīt, ka esošā izglītības sistēma jau daudzus gadus klibo, tad šādas sistēmas sagraušana ir tikai pozitīvs iznākums, ar nosacījumu, ka vietā tiek likta sakārtotība. Ja raugāmies no pozīcijām, kur viena daļa esošajā sistēmā jutās ērti un komfortabli, taču šobrīd apstākļi spiež esošo komforta zonu samazināt, tad ir saprotamas bailes zaudēt to, pie kā ir pierasts daudzus gadus. Jebkuras pārmaiņas izsauc stresu, cīņu un noliegumu. Balstoties uz šiem emocionālajiem instrumentiem, nereti tiek ļoti spēcīgi manipulēts ar sabiedrības un profesionāļu viedokli. Tā vietā, lai konstruktīvi apspriestu reformu plānu, lai aktīvi iesaistītos procesos, cilvēks tiek nolikts emocionālas izvēles priekšā.
Pārmetumi, ka Ķīlis nesadarbojas, neapspriežas, neņem vērā citu viedokli, neviedo konstruktīvu dialogu, īsti neatbilst patiesībai. Izglītības reformas darba grupu speciālistu pieredze ir pretēja. Ministrs ir uzklausījis un pieņēmis pat visai asus iebildumus un ļāvis darba grupām strādāt neatkarīgi. Vienīgā viņa prasība ir bijusi savu viedokli izklāstīt skaidri un pamatot savu domu, lai nav runāšana pa tukšo.
Izglītības sistēmas reformu darba grupās šobrīd darbojas vairāk nekā 50 dažādu nozaru speciālisti, kur pārstāvētas ir gan skolu vadība, gan vecāku organizācijas(tādas kā Latvijas Vecāku kustība un citas), gan Izglītības pārvaldes. Un visi šie cilvēki darbojas brīvprātīgi. Protams, subjektīvi Ķīlim var pārmest viņa pārlieku lielo atklātību, kur viņš, izmantojot dažādus komunikāciju kanālus, plaši stāsta par savām idejām, kuras vēl ir tikai idejas stadijā, bet tas drīzāk ir aicinājums iesaistīties kopīgā darba procesā jebkuram, kurš jūt spēku un vēlmi reāli strādāt. Taču nereti šīs idejas mediji pasniedz sabiedrībai jau kā akceptētus lēmumus, tādējādi manipulatīvi radot ministra tēlu, kurš, it kā, vienpersoniski virza reformu gaitu.

Valsts galvojuma sistēma

Valsts galvojuma sistēmas (VGS) izveide izglītības jomā nenozīmē to, ka tikai tiek definēts naudas apjoms, kas nodrošina obligātās izglītības pakalpojuma sniegšanu. Tas spiež sakārtot arī citas saistītās jomas. VGS darba grupa ļoti cieši sadarbojas ar citām darba grupām, jo to darbs ir savstarpēji saskaņojams.
Jau darba sākumā saskārāmies ar sistēmas nepilnībām. Vēlējāmies saprast, kas ietilpst obligātās izglītības pakalpojuma grozā. Bijām pārliecināti, ka šie dati valstī ir pieejami, ka šis grozs jau ir definēts, taču tā nebija. Raksta sākumā minēto un arī citu problēmu dēļ pilnīga izpratne par to, kas ietilpst šajā grozā nebija. Darba grupas sākotnējais uzdevums bija identificēt izglītības pakalpojuma grozu. Saskaņā ar izglītības standarta apjomu, bija jānoskaidro viss nepieciešamais, lai šo standartu jebkurš skolnieks netraucēti spētu sekmīgi apgūt. Darbs pie šī posma ilga vairāk nekā pusgadu, jo bija jāapgūst liels daudzums sadrumstalotas informācijas.
Nākamais posms bija saprast cik šis grozs maksā. Arī šajā posmā valstī nebija „skaidra bilde” cik un kas maksā. Sapratām arī to, ka ne vienmēr valsts un pašvaldības līdzekļi tiek izmantoti racionāli. Viens no mūsu darba grupas ieteikumiem bija mācību grāmatu izdošanu monopolizēt valstij, kas ļautu būtiski samazināt ražošanas izdevumus. Turklāt, darba grupas uzstādījums bija, lai mācību grāmatu esamību un pieejamību skolās finansē valsts, un šis slogs tiktu noņemts no vecāku pleciem. Šis priekšlikums ir pieņemts un šobrīd tiek iestrādāts topošajos MK noteikumos par kārtību, kādā valsts finansē un organizē mācību līdzekļu izdošanu un iegādi. Tāpat šobrīd tiek strādāts pie projekta par darba burtnīcu digitalizāciju, kas ļaus skolā brīvi izdrukāt jebkuras darba burtnīcas lapu mācību procesa laikā. Vecākiem vairs nebūs jāpērk dārgās darba burtnīcas, kuras nereti tiek izmantotas tikai daļēji.
Taču izglītības pakalpojuma grozs sastāv ne tikai no grāmatām un darba burtnīcām, bet arī no kartēm, datoriem, tabulām, uzskates līdzekļiem, inventāru un iekārtām gan fizikā un ķīmijā, matemātikā, gan sportā, vizuālajā mākslā, mūzikā u.t.t. Tas ir milzīgs apjoms.
Darba grupa ir identificējusi praktiski visu nepieciešamo, kas ļauj nodrošināt obligātās pamatizglītības satura apguvi un reālo izmaksu apjomu uz vienu skolēnu gadā. Šis apjoms un pluss izmaksas skolotāju mērķdotācijām arī sastāda VGS apmēru. Tika izstrādāti divi VGS varianti

– minimuma apjoms un vēlamais. Minimums šobrīd līdzinās tām izmaksu summām, kādas ir paredzētas gadā uz vienu bērnu jau šobrīd. Līdz ar to būtisks budžeta palielinājums nebūtu nepieciešams. Vēlamajā variantā ir iekļautas tādas sadaļas, kuras nodrošina kvalitatīvāku izglītības satura apguvi, taču izmaksas ir lielākas. Vēlamā varianta pieņemšanu ierobežo esošā valsts budžeta apjoms.
Būtiskākais ir tas, ka darba grupa ir precīzi definējusi tās izglītības pakalpojuma sadaļas, kuras ir jāfinansē valstij, kuras pašvaldībai un kuras vecākiem.
Valsts pilnībā finansē skolotāju algas un nodokļus, kā arī mācību literatūru, metodiskos materiālus pedagogiem un papildus literatūru, tai skaitā bibliotēkas fondu. Pašvaldība finansē uzskates līdzekļus, digitālos mācību līdzekļus, didaktiskās spēles, izdales materiālus, mācību tehniskos līdzekļus, iekārtas un aprīkojumu un mācību materiālus, kā arī sedz mācību iestāžu uzturēšanas izdevumus un tehniskā personāla algas un nodokļus, kā arī transporta izdevumus.
Savukārt, vecāki sedz izdevumus par individuāliem, personiskās lietošanas mācību līdzekļiem un piederumiem. Šajā sadaļā ietilpst skolnieka soma, ikdienas un svētku apģērbs, apavi, sporta tērps, higiēnas piederumi, kā arī materiālus, kurus izmantojot mācību procesā, skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām.

Nauda seko skolēnam

Līdz pavasarim ir paredzēts izstrādāt visus nepieciešamos normatīvo aktu un likumdošanas grozījumus, kas ļaus VGS pamazām ieviest dzīvē. Galvenais princips ir tas, ka tiks pilnībā ievērots nosacījums „nauda seko skolēnam”. Viena skolēna izmaksu kopums nonāk tajā skolā, kurā skolēns ir piereģistrēts un reāli apgūst obligāto pamatizglītības programmu. Skolas pienākums būs par šo naudu pilnībā realizēt mācību satura apguvi, izmantojot visus tam paredzētos līdzekļus.
Šāda sistēma radīs vienādas starta pozīcijas gan valsts un pašvaldību, gan publisko un privāto skolu sektorā, kuras nodrošinās valsts noteiktās obligātās pamatizglītības satura apguvi. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā arī privātās un publiskās skolas nevarēs prasīt no vecākiem papildus maksu par izglītību, jo valsts un pašvaldība būs pilnībā finansējusi obligātās pamatizglītības apguvi.
VGS radīs zināmu konkurenci skolu vidū, kur kā konkurences svira kalpos skolotāju darba kvalitāte, kā arī katras skolas specializācija un sniegtie papildus pakalpojumi. VGS palielinās skolu autonomiju un lielākas iespējas manevrēt, ņemot vērā gan tās atrašanās vietu, gan iedzīvotāju blīvumu. Šī sistēma spiedīs daudzas skolas kļūt pievilcīgākas skolēnu un vecāku acīs un domāt par rentablu saimniekošanu, taču pareizo to izmantojot, ļaus saglabāt mazās lauku skolas.
Daudzās Eiropas un pasaules valstīs līdzīga VGS veiksmīgi darbojas jau daudzus gadus. Šī sistēma nav izdomāta no jauna Latvijai.

Reinis Ziļevs
(raksts tapis žurnālam Izglītība un Kultūra)

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *